Bijām Szczyrk slēpošanas kūrortā Polijā. Tas bija Aurēlijas pirmais ceļojums ārpus Latvijas un pie viena arī piedzīvojums vecākiem ar ļoti negaidītu twistu.
Pirmkārt, esmu ļoti pozitīvi pārsteigts par Polijas attīstību pēdējo 10 gadu laikā. Ja vēl nosacīti nesen valstij cauri veda vienvirziena šoseja un varējām jokot par zelta zivtiņas neiespējamo vēlēšanos par tiltu pāri Polijai, tad nu tas joks sen ir vēsture.
Par “veco Poliju” atgādināja atpakaļceļš, kad navigācija izdomāja mūs izvest cauri Lomžai, garām leģendārajai pieturai ar McDonalds un Statoil (jauniešiem – CircleK), kur domāju ir bijis katrs latvietis.
Slēpošanas entuziastiem – esmu bijis kādās padsmit vietās Alpos un Pirenejos, un Polijā galīgi nejutos apdalīts. Trases ir ļoti kvalitatīvas un arī izmaksas pievilcīgas.
Vienīgi Polija laikam nav izteikts tūrisma galamērķis, tāpēc bieži novēroju, ka izkļeņčīt ekstra zlotu būs svarīgāk par priecīgu un apmierinātu klientu – fenomens, ko diemžēl regulāri arī var novērot Latvijā.
Mēs ceļojām vairākas ģimenes, un stratēģija bija vienu dienu tēvi slēpo un mammas pieskata bērnus – un tad maināmies.
Brauciena twists bija brīdī, kad Zane neveiksmīgi nokrita un salauza roku…
Lielajā bildē viss ir kārtībā, bet, ja tev ir bērns, zini, ka ar vienu roku izdarīt var tieši neko. Līdz ar ko pēdējās dienas esmu pilna laika sencis.
Pirmajā brīdī saņēmām daudz “kā nu tagad būs” jautājumus un komentārus, bet abi situāciju uztveram ļoti mierīgi.
Es kopš pirmās dienas esmu centies bērna dzīvē būt ļoti klātesošs, un ir burtiski divas lietas, ko nekad ar viņu neesmu darījis – vīlējis nagus un sūcis puņķi no deguna.
Nu, labi – trīs lietas. Barojis ar krūti arī neesmu. Visam pārējam gan esmu gatavs.
Ja nebūtu bijis klātesošs, gan jau būtu jāsauc avārijas brigāde ar vecmammām.
Gluži tāpat cilvēks var būt vai nebūt klātesošs ar savām personīgajām finansēm – un prasmēm.
Ja tu peldi pa dzīvi un lietas ar tevi notiek bez tavas kontroles – pie pirmajām svārstībām ir šaize.
Ja apzināti netrenē prasmes, neizglītojies, nemācies jaunas lietas – prāts lēnām atrofējas, pie zaudēta darba ir grūtības atrast vietā citu, esi iestrēdzis vienā un tajā pašā vāveres ritenī.
Ja apzināti neveido drošības spilvenu – pie negaidītām situācijām, kas prasa papildu izdevumus, vari nonākt parādos, kas var ievilkt bedrē, no kuras grūti tikt ārā.
Ja apzināti nedomā par nākotni, neveido investīcijas – visdrīzāk būs jāstrādā līdz kapa malai, jo sapratīsi, ka valsts pensija nebūs nekas pievilcīgs, un tā tiešām būs ļoti bēdīga situācija.
Vienkārši esi klātesošs visās savās dzīves jomās – vienā brīdī tu būsi ļoti pateicīgs, ka iespringi nevis noslinkoji.
Es esmu programmas “Neatkarīgais Investors” partneris. Mēs palīdzam cilvēkiem Latvijā un Eiropā iemācīties investēt savu naudu ar izpratni un pārliecību.
Agrāk vadīju radio Pieci podcastu “Jauni un bagāti”.
Ja lasītais patika, padalies ar draugiem!