Vakar satikos ar sen nesatiktiem draugiem no Igaunijas.

Runājāmies par visu un neko – un saruna aizgāja līdz viņu 4 īres dzīvokļiem.

Draugiem ir 3 mazi bērni, kas paņem daudz laiku un enerģiju – un šajā dzīves stadijā viņi visi 5 ļoti daudz ceļo.

Tam pa virsu ir sagadījies, ka īrnieki pēkšņi viens pēc otra sāka sagādāt nedaudz par daudz galvassāpes, un kombinācijā ar ceļošanu, tas paliek grūti menedžējams pasākums.

Tāpēc draugi sāka likt kopā “kā būtu, ja būtu” scenārijus savām investīcijām.

Viens, viņi tā pa īstam pirmo reizi izrēķināja atdevi pret investīciju (kā to būtu pareizi darīt ar jebkuru investīciju),

un sanāca, ka īres dzīvokļi (kas ir bez hipotēkas) atnes viņiem ap 4-5% peļņu gadā, neskaitot potenciālo vērtības pieaugumu.

Otrs, viņiem sāka rasties pārdomas, ka varbūt turēt lielāko daļu savas turības īres dzīvokļos mazā valstī ar ne tik spožām demogrāfijas tendencēm ilgtermiņā varētu nebūt ne ienesīgākais, ne prātīgākais gājiens.

Draugiem stāstīju, ka mēs ar Zani nonācām pie līdzīga secinājuma, kad domājām, ko darīt ar mūsu dzīvokli – izīrēt vai pārdot?

No dzīvokļa emocionāli negribējām šķirties – bijām to paši remontējuši un nodzīvojuši tur 7 gadus.

Uz pirkstiem rēķinājām, ka dzīvoklis varbūt ietu uz īri pa ~650 eur/mēn.

Tajā brīdī bankai maksājām ~350 eur/mēn hipotēku.

Ja pieņemtu, ka vidēji uzturēšanas izmaksās gadā aizietu 1 mēneša īres nauda…

– kas, manuprāt, būtu optimistiski, jo ļooooti daudz dati liecina, ka ilgtermiņā (es pasvītroju ilgtermiņā) uzturēšanas izmaksās aiziet ap 1% gadā no nekustamā vērtības –

… tad gadā viņš ģenerētu ~3’000 eur peļņu, neskaitot vērtības pieaugumu.

ETFu un indeksu fondu pasaulē – ko mēs mācām Neatkarīgā Investora programmā – ir tāds 4% likums.

Ļoti vienkāršoti runājot, tas nozīmē, ka no vidēji konservatīva ieguldījumu portfeļa tu vari gadā izņemt 4% un tev teorētiski nekad nebeigsies nauda.

**Nav precīzi pareizi, bet vienkāršojot**

Tobrīd dzīvokli tirgojām pa ~120'000 eur, kas pēc šīs loģikas nozīmētu 4’800 eur gadā.

Parēķinot šo un vēl citu matemātiku, sapratām, ka te ir uzvara vienos vārtos – un draugi ir nonākuši pie līdzīga secinājuma.

Ar draugiem bijām uz viena viļņa smejoties, ka īpašuma vērtības pieaugumam būtu jārēķina nost čakara koeficients ar laiku, ko esi dzīvoklim veltījis.

Tāpat piekritām, ka mums kā ne-ekspertiem, pareizi uzminēt, ka mūsu izvēlētais pirkums ilgtermiņā augs labi, būtu diezgan naiva domāšana.

Šis viss, protams, ir salvetes aprēķins, kur katrs pēc savas patikas varētu vilkt deķi kā uz vienu, tā uz otru pusi.

Bet ir jāsaprot, ka nav viena pareiza atbilde.

Nekustamais var būt laba investīcija.

Tāpat arī ETFi, ko mācām Neatkarīgajā Investorā, var būt laba investīcija.

Galvenais ir izglītoties un zināt, ka ir alternatīvas – un pieņemt racionālu nevis emocionālu lēmumu.

‍