Es 2014. gadā pavadīju vasaru Kolumbijā, strādājot par brīvprātīgo.
Teorētiski tā skaitījās mana vasaras prakse, kad studēju SSE Riga.
Kamēr kursabiedri devās uz bankām un auditoru firmām, Valters izdomāja aizbraukt uz korumpētu, narkobaronu apsēstu valsti.
Mamma par šo nebija īpaši starā.
Darba dienu rītus es pavadīju veco ļaužu pansionātā, organizējot dažādas spēles un aktivitātes.
Atceros pansionātā mans labākais draugs bija kurlmēms džeks vārdā Alerio. Tā kā es nemācēju spāņu valodu, un neviens no mums abiem nemācēja zīmju valodu, mēs sapratāmies ļoti labi. Bieži pietiek ar cilvēku saskatīties, un viss jau ir skaidrs.
Pēc pansionāta es devos uz jauniešu centru strādāt ar bērniem no ļoti nelabvēlīgām ģimenēm – tā ir tā mazā ķieģeļu būdiņa bildēs.
Jauniešu centrs atradās nabadzīgākajā pilsētas rajonā, un mums, skolotājiem, neļāva uz to doties bez vietējā pavadoņa – pretējā gadījumā mēs būtu momentā apzagti.
Kaut kā mani iecēla par grupas vadītāju, kurš domāja saturu stundām.
Ja grupa pirms mums ar bērniem dziedāja dziesmas un spēlēja futbolu, redzot bērnu dzīves apstākļus, es vakaros stundām ilgi lauzu smadzeni, domājot, ko mēs viņiem varētu pastāstīt un parādīt, lai iesētu sēkliņu gribēt izrauties no vides, kurā viņi auga.
Par saviem piedzīvojumiem Kolumbijā es varētu stāstīt stundām ilgi, bet es gribu nofokusēties uz tēmu, ko es arī mēģinu risināt ar savu podcastu “Jauni un bagāti”.
Pārņem ļoti neaprakstāmas sajūtas, kad tu redzi un jūti uz savas ādas, kā izskatās dzīve vienā no korumpētākajām valstīm pasaulē.
Tad tu atbrauc mājās un klausies, kā latvietis brēc, cik mums te viss slikti…
Kā mums te “nav jēga maksāt nodokļus”…
Kā ir jābrauc uz ārzemēm, ja gribi būt veiksmīgs dzīvē…
Man brīžiem, klausoties pieaugušu cilvēku nepārtrauktā brēkšanā un gaudošanā, vienkārši nāk vēmiens.
Draugi, uz pasaules fona mums Latvijā viss ir ļoti labi.
Mums ir ļoti daudz iespējas – ļoti daudz iespējas –, bet tikai saujiņa cilvēku saņem sevi rokā, lai tās izmantotu. To es redzu un dzirdu katru dienu.
Es tikai ceru, ka ar saviem e-pastiem, postiem, video un podcasta epizodēm man izdosies arī latvietim iesēt galvā sēkliņu, kas liktu izrauties no vides (un domāšanas), kas viņam neļauj augt un attīstīties.
P.S.
Pēdējā bildē biju apciemot Kolumbijas kafijas plantācijas. Dabūt svaigāku kafiju par šo nav iespējams ☕️
