Atceies, Latvijā agrāk bija tāds “Stipro skrējiens”?
Kādus gadus 10 atpakaļ es viņā piedalījos – bija ļoti forši. Varēja pārbaudīt gan savu fizisko sagatavotību, gan labi pavadīt laiku ar draugiem.
Bet nu jau ļoti, ļoti sen nebiju neko līdzīgu darījis.
Atceros pāris gadus atpakaļ Zane mani pierunāja noskriet “Stirnu buku”, bet man nepatika.
Pirmkārt, tādēļ, ka man nepatīk drūzmaini pasākumi.
Otrkārt, tādēļ, ka man pēdējos 7 gadus ir problēmas ar celi, ko es nevaru savest kārtībā.
Līdz ar ko arī nemaz nefinišēju 5km “Vāveres” distanci bez pauzēm, kaut “savā laikā” – pirms celis uzsāka protesta akciju – 15km krosiņš man bija īzī pīzī.
Kad mans draugs Ralfs piedāvāja Taizemē pievienoties viņam uz Spartian race (tas pats stipro skrējiens), es sākumā vilcinājos.
Spartietis bija 10km skrējiens ar 25 šķēršļiem, kam jālec un jārāpjas pāri.
Sāpošā ceļa dēļ es kopš 22 gadu vecuma nebiju skrējis vairāk par 3km – tas nebija fiziski iespējams, ka varētu noskriet 10km.
Zane arī sākumā bija skeptiska – viņa nekad dzīvē nebija skrējusi 10km, kur nu vēl ar 25 šķēršļiem, kas prasa nopietnu fizisko sagatavotību.
Bet nodomājām – yolo, maucam. Gan jau saies. Vismaz kompānijas pēc.
Ralfs spartietim piegāja ļoti nopietni, kas lika arī mums nedaudz gatavoties. Viens no mūsu kopīgajiem treniņiem bija nedaudz vairāk kā 5km skrējiens ap ļoti skaistu ezeru.
Es jau biju sagatavojies, ka noskriešu savus standarta 2-3km un pārējo daļu nostaigāšu.
Bet tad notika kaut kas ļoti, ļoti neparasts…
Es pamanīju, ka Ralfs skrēja citādāk, nekā es. Ar maziem solīšiem, saliecies uz priekšu, kamēr es skrēju samērā lieliem lecieniem un taisnāku muguru.
Skatījos uz Ralfu un domāju, cik dīvaini izskatās, ka uz manu 1 soli viņš sper aptuveni 1.7 soļus.
Izdomāju pamēģināt viņa metodi, un pirmo reizi 7 gadu laikā noskrēju 5+ km pilnībā bez sāpēm celī.
Es biju mēms…
Nākamajā skrējienā noskrēju 7km bez sāpēm.
Es nespēju noticēt, ka tāds sīkums – skriešanas tehnika – spēja pilnībā izmainīt lietu, kur es jau 7 gadu griezumā esmu izmetis vairākus tūkstošus eiro, ejot pie fizioterapētiem, magnētiskajām rezonansēm, ķirurgu konsultācijām un vēl kur nē.
Un izrādās atbilde bija tepat deguna galā, un neviens skriešanas eksperts man nevarēja vienkārši pateikt – Valter, tu nemāki skriet.
Mēs ar Zani novienojāmies, ka skriesim visu spartieti kopā, jo es nebiju pārliecināts, vai mans celis izturēs, un Zane nebija pārliecināta, vai viņa fiziski spēs noskriet.
Mans aizbildinājums bija fizisks – balstīts pagātnes pieredzē ar sāpošo celi pēdējos 7 dzīves gadus.
Zanes aizbildinājums bija emocionāls – šaubas par saviem spēkiem.
Bet spartieti mēs pieveicām bez problēmām. Pa ceļam palīdzējām viens otram un finišā vēl nodomājām “tas bija viss?”
Šādas situācijas mums ikdienas dzīvē notiek regulāri – vai tas ir darbā, biznesā, sadzīvē vai attiecībās.
Mēs bieži savā galvā izdomājam, ka risinājums problēmai ir sarežģīts.
Nevar taču būt, ka atbilde ir vienkārša un tepat deguna galā. Kā man ar celi – biju jau sev iestāstījis, ka vienīgā atbilde uz laimi dzīvē būs operācija, vai vienkārši atteikšanās no skriešanas.
Vai otrs – mēs sev iestāstām, ka neesam pietiekami stipri, gudri vai skaisti, lai darītu kādu lietu.
Kaut patiesībā atliek tikai pamēģināt, nedaudz sevi piespiest un skatīties, kas notiek. Kā Zanei – pierakstīties spartiešu skrējienam un atklāt, ka esi spēcīgāka un izturīgāka, nekā pašai likās.
Nesarežģī pats sev dzīvi un nebaidies mēģināt, jo tikai mēģinot tu pa īstam vari saprast, kāds ir tavs īstais potenciāls.
Meklē risinājumus nevis attaisnojumus.
P.S. Tagad esmu apņēmies piedalīties visos “Noskrien ziemu” un Stirnu bukos 2023 🙂