Es atzīšos – man nepatīk krāt naudu.
Nekad tas nav paticis un nekad nav padevies. Tas ir kaut kas, kas man nesanāk dabiski.
Mans brālis šajā ziņā ir pretstats man.
Atceros laikus, kad vecāki aizbrauca ceļojumā un atstāja mūs vienus mājās ar kaut kādu naudiņu (iz)dzīvošanai. Atskatoties atpakaļ, laikam mūsdienu pasaulē nemaz vairs tā nevarētu divus nepilngadīgus jauniešus atstāt mājās bez kaimiņu nostučīšanas un zvana no bāriņtiesas. Bet mūs atstāja.
Un bija ļoti forši, jo es varēju pirkt visu, ko vecāki parasti negribēja pirkt. Katru dienu brokastīs, pusdienās un vakariņās bija kaut kas garšīgs. Mmmm.
Tikmēr mans brālis apēda praktiski visu, ko mājās pa plauktiem varēja atrast (un, protams, arī visu, ko es biju nopircis) – un ietaupīja.
Augot lielāks, es tomēr sapratu, ka nauda ir jākrāj.
Tādas frāzes es pa dzīvi biju dzirdējis, bet es īsti nezināju, kā to darīt, jo man patika pirkt lietas. Tas gan man vienmēr sanācis dabiski.
Taču es atradu veidu, kā krāt. Pareizāk sakot, kā automatizēt krāšanu, lai par to nav jādomā.
Šis raksts būs par 3 principiem, kas man ir palīdzējuši konsekventi iekrāt 30-40% no saviem ienākumiem, kad vēl strādāju algotu darbu.
Bija atkal-satikšanās ballīte. Mēs visi nesen bijām pabeiguši augstskolas un uzsākuši savus pirmos darbus (tātad gadus atpakaļ).
Mans čoms Mr. X uzsāka ar mani sarunu diezgan savādā tonī:
“Ehh.. Valter, es tev sekoju Instagramā, un atzīšos – man nedaudz skauž.”
“Hmm? Skauž?”
“Jā. Es redzu jūs ar Zani ik pa brīdim aizbraucat kādā ceļojumā, visu ko interesantu dzīvē darāt. Bet es pēdējo 4 gadu laikā esmu varējis tikai vienreiz līdz Lietuvai atļauties aizbraukt.”
Pēc X domām es biju atradis zelta āderi – pabeidzis labu skolu un izcēlis tik labi apmaksātu darbu, kā neviens. Veiksminieks. Dēls, ar kuru katra mamma lepotos.
Es pie sevis tā klusi padomāju – man jau liekas, ka nemaz tik daudz nepelnu. Jā, priekš mana vecuma un darba stāža bija ok, bet savā ikdienas burbulī – tuvo draugu lokā – es galīgi nebiju pelnītāju pašā augšgalā.
Un tad caur puķēm izlīda tie vārdi, kas katram Latvietim uzdzen zosādu un liek nodrebināties.
“A cik tev tur vispār maksā?”
“Ēm… nū… pasaki Tu un es arī pateikšu.”
Un zini kas atklājās?
Patiesībā X pelnīja aptuveni 400 eiro mēnesī vairāk nekā es.
Uzzinot šo pārsteidzošo faktu, mēs stāvējām un izbolītām acīm lūrējām viens uz otru.
“Kā tu ar tādu algu vispār vari atļauties kaut ko iekrāt…?”
“Kā TU ar tādu algu ne tikai NEVARI atļauties iekrāt, bet vēl dzīvo no algas līdz algai??”
Pastāsti – kāda ir tava krāšanas tehnika?
Es prasīju.
“Krāšanas tehnika?”
“Nu jā – kā tu krāj? Tev taču ir kaut kāda sistēma, vai ne?”
Acīmredzot, X patiešām šādu jautājumu dzirdēja pirmo reizi dzīvē, jo viņš arī nāca no ģimenes, kur par krāšanu vai ieguldīšanu daudz netika runāts.
“Nu kā… Es nezinu. Vienkārši dzīvoju, kā dzīvoju, un mēneša beigās principā nekas nepaliek pāri. “
“Kāpēc tu gaidi līdz mēneša beigām, lai iekrātu?”
“Kā tu to domā?”
Es teicu:
Negaidi līdz mēneša beigām – iekrāj mēneša sākumā (princips #1)
T.i., samaksā sev vispirms un dzīvo atlikušo mēnesi tā, it kā tu būtu vienkārši saņēmis mazāku algu.
Cilvēki tipiski dzīvo visu mēnesi bambaleo cerībā, ka mēneša beigās iekrās to, kas paliek pāri.
Bet zini, kas notiek?
Dzīve notiek – un parasti pāri nekas daudz nepaliek.
Tāpēc labs princips ir iekrāt mēneša sākumā, kamēr tev vēl ir nauda.
“Bet kā tas kaut ko mainīs? Es jau tagad arī cenšos dzīvot tā, ka man konta atlikums nenokrīt zem tūkstots eiro, bet kaut kā mēnesi no mēneša man neizdodas to palielināt.”
“Tu turi visu naudu vienā norēķinu kontā?”
“Bet kā citādāk?”
“Okej, klausies –
Atver bankā krājkontu vai atsevišķu norēķinu kontu, kurā turēt savus uzkrājumus, lai nevari tos iztērēt (princips #2)
Neturi vienuviet naudu, ko tu tērē un ko tu krāj. Turi katru atsevišķā kontā.
Tas ir pavisam vienkārši un parasti nemaksā neko papildus.
Es tev pastāstīšu par savu pirmo reizi – kā es sāku pielietot šos principus savā dzīvē.
Šī būs baigā klišeja, bet patiesībā, lai labi dzīvotu, nevajag baigi daudz.
Es to sapratu tikai tad, kad sāku izmēģināt agresīvu krāšanu.
Es pelnīju 1000 eiro, un pirmā krāšanas mēneša sākumā noliku malā 10% – tātad man palika pāri 900 eiro dzīvošanai.
Es biju satraucies, un man likās, ka visdrīzāk neizvilkšu mēnesi ar 900 eiro, jo biju pieradis visu notriekt. Tāpēc tagad nebija izvēles kā vairāk piedomāt pie tā, kur tērēšu naudu.
Bet – hokus pokus – mēneša beigās man palika pāri vēl 100 eiro.
Hmm… Es tos 100 eiro ieliku krājkontā un nodomāju – man tikko no 900 eiro palika pāri vēl 100 eiro. Tātad es iztērēju tikai 800 eiro.
Kā būtu, ja es otrajā mēnesī noliktu malā 20% no algas un tagad censtos izdzīvot ar 800 eiro?
Pēc iepriekšējā mēneša piemēra un parasta veselā saprāta man vajadzētu palikt pa nullēm.
Hokus pokus – mēneša beigās man palika pāri vēl 100 eiro.
Es šomēnes biju iztērējis tikai 700 eiro.
Es nemeloju. Tā patiešām notika.
Tajā brīdī, kad tev ir sajūta, ka nauda arī varētu patiešām beigties, tu kaut kā automātiski sāc piedomāt, kur tu tērē. Vismaz tā notika ar mani.
Kas ir pats labākais – es galīgi nejutos, ka es mēneša griezumā būtu bijis apdalīts. Es tāpat izgāju satikties ar draugiem, tāpat darīju ko interesantu. Bet man jau 2 mēnešu griezumā bija izdevies ietaupīt pāris simtiņus.
Es pamēģināju dažādas metodes – krāt vairāk vai mazāk agresīvi – un sapratu, ka es varēju “izvlikt” mēnesi ar aptuveni 600 eiro, bet dzīvot samērā ok ar 700-800 eiro.
Es nolēmu katra mēneša sākumā likt malā 20% no algas, un gandrīz vienmēr arī mēneša beigās šis tas palika pāri, ko es piemetu krāšanas katlam. Katru jaunu mēnesi es vienmēr sāku “pa nullēm”.
Iekrāj vismaz 50% no katra algas pielikuma (princips #3)
Kad ceļas ienākumi, ir ļoti liels kārdinājums automātiski celt arī izdevumus.
Tas ir dabiski. Mēs esam rāvuši pats zini ko uz pusēm, lai dabūtu to algas pielikumu. Un – kad tas brīdis beidzot ir pienācis – gribas sevi palutināt ar to autiņu līzingā, par kuru jau sen sapņo, ar iknedēļas Woltiņiem, ar varbūt smukāku lampu dzīvoklī, vai vienkārši beidzot nopirkt to jauno datoru un telefonu uz nomaksu.
Bet tā nav prātīgi darīt, ja vēlies iekrāt vairāk.
Labs princips, ko paturēt prātā – iekrāj vismaz 50% no katra algas pielikuma.
Ja dabū 200 eiro klāt pie algas, tad 100 eiro vari pievienot tēriņiem, bet otrus 100 eiro liec krājkontā.
Redzi, tu jau māki dzīvot ar savu esošo algu. Uztver algas pielikumu gan kā iespēju vairāk iekrāt, gan arī nedaudz uzlabot dzīves kvalitāti.
Ar šiem 3 principiem tev var izdoties iekrāt līdz pat 40% no savas algas.
Tā vismaz notika ar mani.
Šie 3 principi man ir palīdzējuši regulāri likt malā 30-40% no saviem ienākumiem.
Pirmajā brīdī tas varbūt liekas nereāli, bet patiesībā tas nav tik sarežģiti.
Sāc ar mazām summām.
Pārskaiti mēneša sākumā, piemēram, 5% no algas uz krājkontu, un dzīvo atlikušo mēnesi tā, it kā tev būtu mazāka alga.
Ja mēneša beigās joprojām kaut kas paliek pāri, pārskaiti arī to uz krājkontu, un sāc jaunu mēnesi “pa nullēm”.
Varbūt tu nolemsi, ka 5% vietā vari atļauties atlik 10%. Varbūt pat 20%.
Ja vēlies izslēgt emocijas pavisam, uzstādi automātisko maksājumu, lai nauda nonāk krājkontā bez tavas iesaistes.
Kas vēl ir ļoti labi šai metodei? Mēneša griezumā tev nav jājūtas vainīgam vai jāuztraucas par krāšanu, jo tu jau esi iekrājis mēneša sākumā. Tērē, kur vien vēlies, bez vainas apziņas. Pērc to kapučīno un kruasānu – tu to esi pelnījis.
Sāc ar mazākām summām un skaties, kur tas tevi noved.
Un necel izdevumus, kad ceļas ienākumi – tā vietā iekrāj pusi no algas pielikuma.
Starp citu – par šo pašu tēmu es runāju arī vienā no “Jauni un bagāti” raidījumiem – vari noklausīties ierakstu arī Spotify, ja tev tā ir ērtāk.
Nākošajā rakstā pastāstīšu par pāris principiem, kas var palīdzēt kontrolēt izmaksas, lai potenciāli palīdzētu tev iekrāt vairāk.
Šis ir viens no rakstiem manā “Lietas, kas jāzina” sērijā, kur centīšos vienkāršā un izklaidējošā tonī pastāstīt pamata lietas, kas ikvienam būtu jāzina, pirms vilkt naudu ārā no kabatas un mesties ieguldījumu pasaulē.
Ja raksts likās interesants un noderīgs – padalies ar draugiem.
Lapas apakšā pieraksties jaunumiem, lai saņemtu šādus tādus līdzīgus rakstiņus savā e-pastā!
4 comments on “Kā iekrāt līdz pat 40% no ienākumiem”
Paldies, labi ieteikumi.
Ļoti labi iekrāt palīdz vecais labais paņēmiens izrēķināt, cik stundas/dienas/nedēļas tev būtu jāstrādā, lai konkrēto lietu nopirktu, – vai esi gatavs atdot nedēļu darba par vienu pirkumu? Izrādās, ka daudzas lietas nav tā vērtas.
Vienmēr ieguglē atlaižu kodus. Uz pirkumu var izdodies ietaupīt ap 5-20%.
Atklāti sakot, kopš esmu pieaugušo dzīvē un ienākumi palielinās, reāli samazinās vēlme pēc daudzām lietām. Nauda ir, bet neredzu jēgu pirkt daudz ko no kādreiz kārotā + pērku visu mazāk / retāk, bet kvalitatīvāku (apģērbs, apavi, tehnika, kosmētika, pārtika, utt.). Pārtiku vienmēr tikai tik daudz, lai nekas nav jāizmet.
Esmu atteikusies no matu krāsošanas un regulāra manikīra salonā, jo tas zog daudz mana laika un naudas. Turklāt novērojumi liecina, ka personas reprezentāciju maz nosaka šīs lietas, vairāk strādā – stāja, runas stils, vispārēja sakoptība (mierīgi iztiekot bez salona), aromāts, utt.
Izklausās ļoti laba sistēma! Manuprāt, zelta likums ir identificēt lietas, kas PATIEŠĀM rada milzu prieku dzīvē un nekautrēties tur tērēt. Bet tikai pie nosacījuma, ka tiek brutāli apcirpti visi nevajadzīgie tēriņi. Bieži lielākais ļaunums ilgtermiņā ir mazās 5-20 eur izmaksas, kuras ikdienā pazūd nemanot, bet ilgtermiņā pārvēršas lielās summās.
Paldies!