Šis raksts kopumā ir par naudas formulu.
Taču iesākšu ar skarbu patiesību. Diemžēl lielākā daļa no mums pavadīs visu dzīvi 9-5 darbā, strādās līdz riebumam un mūža nogalē samierināsies ar mazu pensiju, sagaidot, ka bērni finansiāli palīdzēs, jo tas ir viņu pienākums.
Tas ir, t.s. “the Latvian dream”. Vai, pareizāk sakot, “the Latvian reality”.
Taču tā nevajadzētu būt. No šīs “latvieša realitātes” ir iespējams izbēgt. Un, kā ar visām svarīgajām lietām dzīvē, tas nav sarežģīti.
“…pavadīs visu dzīvi 9-5 darbā, strādās līdz riebumam…”
Ar “9-5 darbu” es domāju parastu darbiņu, kur to ierodies darba vietā ap 9:00, dodies mājās ap 17:00, un tā visu laiku.
Pirmkārt, strādāt 9-5 darbu nav nekas slikts.
Tas tomēr ir pamats, uz kā pasaules ekonomika ir uzbūvēta. Visi nevar lidināties pa pasauli, strādāt attālinātu darbu, nākt un iet, kad un kā patīk. Kādam tomēr arī ir jāstrādā, pareizi?
Es zinu, ka strādāt 9-5 darbu var būt forši. Pazīstu cilvēkus, kuriem ļoti patīk savi darbi, kuri aug pa karjeras kāpnēm, kuri ir priecīgi darīt, ko dara. Bet pēc manas pieredzes tā diemžēl ir mazākā daļa.
Vienu soli tālāk ir cilvēki, kuri “samierinās” ar 9-5 darbu, kuriem “nav nekas pret” darīt to, ko viņi dara. Tā, manuprāt, ir lielākā daļa cilvēku – pelēkās peles.
Un vēl vienu soli tālāk ir tie, kam nu tiešām riebjas viņu darbs, bet viņi tāpat strādā un vēl nepārtraukti sūdzas. Tipiski tie ir cietēji – kāds cits vienmēr ir vainīgs pie visa, kas slikts dzīvē noticis.
Taču man liekas, ka visām šīm grupām viena lieta ir kopīga – ja būtu iespēja, tad gandrīz neviens negribētu strādāt līdz 60+ gadu vecumam, vienalga, cik ļoti viņiem patīk savs darbs. Es personīgi nepazīstu nevienu 50+ gadnieku, kurš ar prieku labprāt turpinātu strādāt vēl 10-20 gadus. Es domāju, ja būtu iespēja, tad visi beigtu strādāt jau krietni laicīgāk, vai ne?
Tad kāpēc strādājam tik ilgi – dažreiz pat gandrīz līdz kapa malai?
Jo nav variantu. Nav pietiekami daudz uzkrājumu, lai pamestu darbu un sāktu čilot. Bieži pat pensija nav tik liela, lai nebūtu jāstrādā līdz kapa malai.
Es nezinu kā jūs, bet, laikam ejot, es plānoju strādāt arvien mazāk un mazāk.
Man mērķis dzīvē nav atrast darbu, kuru es ar prieku strādātu līdz 70 gadu vecumam. Esmu pārliecināts, ka gandrīz neviens no mums to negrib.
Tā vietā es mēģinu izbīdīt dzīvi tā, lai varētu “atvaļināties” no aktīvas darba dzīves ap 40-50 gadu vecumu. Ja vēlēšos, varēšu tāpat strādāt un par to saņemt atalgojumu, bet tikai darot darbus, kas man sagādā prieku, nevis tāpēc, ka man nav variantu.
Esmu brīvs nevis piesiets naudas pelnīšanai. Tas ir mans mērķis.
Taču, lai šādu mērķi īstenotu, pie tā ir jāsāk strādāt jau divdesmit-kaut-kas gadu vecumā. Ir nepieciešams plāns un konkrēti soļi, kā līdz tam nonākt. Ir tuvu 0 iespēja, ka šādu mērķi var sasniegt nejauši vai bez konkrēta plāna.
Un šis mērķis nav nereāls. Tūkstošiem, ja ne miljoniem cilvēku pasaulē to ir sasnieguši, un arī es gribu būt viens no tiem. Ir tikai jāiemācās naudas formula un jāievieš tā savā ikdienā.
“…sagaidot, ka bērni finasiāli palīdzēs, jo (uzskatu, ka) tas ir viņu pienākums…”
Man personīgi patīk dzīvot ar domu, ka neviens man nav neko parādā, bet viss ir jānopelna pašam.
Darba devējs man nav parādā labu algu, klients man nav parādā pirkumu – vajag vispirms radīt vērtību un pārliecināties, ka to finansiāli novērtē.
Tāpat arī es uzskatu, ka mani [nākotnes] bērni man nebūs parādā uzturēt mani pensijas vecumā tikai tāpēc, ka esmu viņus laidis šajā pasaulē, auklējis un izaudzinājis par [cerams] normāliem cilvēkiem.
Tas nenozīmē, ka bērniem nevajadzētu palīdzēt vecākiem. Personīgi viens no iemesliem, kādēļ vēlos kļūt bagāts, ir, lai varētu atļauties palutināt savus vecākus.
Viens no maniem sapņiem jau kopš padsmit gadu vecuma ir iebraukt vecāku mājas pagalmā ar diviem Range Roveriem ar milzīgām bantēm uz jumta – jo maniem vecākiem nekad nav bijis lepns autiņš, un būtu forši tādu nopirkt. Vēlos viņiem dāvināt ekskluzīvus ceļojumus katru gadu ar palikšanu dārgās viesnīcās ar skatu uz jūru un vakariņām Michelin zvaigžņu restorānā, jo viņi dzīves laikā nekad uz tādām vietām nav braukuši.
Ja es to varēšu atļauties, es būšu ļoti priecīgs.
Tomēr es zinu cilvēkus, kas saviem bērniem tiešā tekstā saka – es sagaidu, ka tu mani uzturēsi pensijas vecumā, jo es uzturēju tevi. Daži to bērniem saka skaļi, citi klusē, bet pieņem kā pašsaprotamu.
Tas jau nekas, ka tu lielākoties uzturēji savu bērnu laikā, kad viņš bija BĒRNS, kad viņam pat nebija sajēga, ka nedrīkst pirkstus bāzt rozetē vai kaut mazākā nojausma, kas vispār pasaulē notiek. Nebija variantu, ka viņš būtu bijis fiziski vai emocionāli spējīgs sevi uzturēt. Bet arguments spēcīgs, protams. Kāda runa.
Protams, viss kas var dzīvē gadīties, kas noved pie šādas situācijas. Bet es ticu, ka atbildību tevi uzturēt nevajadzētu apzināti kraut uz bērnu pleciem kaut vai tāpēc, ka tu nekad nezini, kādā dzīves posmā būs tavi bērni, kad tev būs nepieciešama palīdzība un pats to nevarēsi atļauties.
Vismaz es personīgi nekad negribētu nolikt savus [nākotnes] bērnus pozīcijā, kur viņiem nepieciešams upurēt savu labklājību manis dēļ. Tāpēc mans mērķis dzīvei ir darīt visu nepieciešamo, lai varētu pats sevi uzturēt vecumdienās. Priekš šī mērķa arī ir jāmāk naudas formula.
“…mūža nogalē samierināsies ar mazu pensiju…”
Es vienmēr saku – valsts pensija ir pabalsts nevis rīks, kas nodrošinās labu dzīvi. Tā ir ne tikai Latvijā, bet visur.
Arī Rietumos parastās valsts pensijas ir samērā mazas, salīdzinot pret algām. Labi dzīvo tikai tie pensionāri, kas visu dzīvi paši ir naudu ne tikai krājuši, bet arī ieguldījuši tādos instrumentos, kā mūsu 3. pensiju līmenis, vai arī veidojuši savu ieguldījumu portfeli.
Es tiešām nezinu, no kurienes nāk idejas, ka Rietumos visiem valstis maksā baigo žūksni, par kuru var pirkt kemperus vai lidot pa kūrortiem. Tā var atļauties dzīvot tikai pensionāri, kas ir dzīves laikā veidojuši vērā ņemamus uzkrājumus vai maksājuši tiešām ļoti lielus nodokļus.
Cik esmu novērojis, atšķirībā no mums, Rietumos vairums cilvēku saprot, ka ir jākrāj un jāiegulda pašiem. Viņi apzinās, cik reāli naudiņas var sagaidīt no valsts, un tālāk domā, kādas darbības ir jāveic, cik ir jāiegulda pašiem, lai noturētu sev vēlamo dzīves līmeni.
Bet samierināšanās ar mazu pensiju diemžēl būs realitāte, ar ko saskarsies lielākā daļa latviešu. Kāpēc?
Jo tie dzīves laikā neiemācās, kā strādā nauda.
Tāpat kā Normunds Bergs saka “bērni, mācieties matemātiku” (kam es arī piekrītu), es gribētu uztaisīt sev kreklu ar uzdruku “bērni, mācieties, kā strādā nauda!”
Bagātie ir bagāti, un ceļojošie pensionāri ceļo tāpēc, ka viņi saprot, ka “naudas formula” sastāv no 3 daļām:
- Naudu ir jāmāk nopelnīt;
- Naudu ir jāmāk noturēt;
- Naudu ir jāmāk pavairot.
Tās ir 3 ļoti atšķirīgas prasmes.
Ja tu māki braukt ar auto, tas automātiski nenozīmē, ka tu arī mācēsi viņu remontēt vai mācēsi labi vadīt profesionālu rallija auto uz trases, ja vien tu neesi speciāli šīs prasmes mācījies un trenējis.
Vairums no mums visu dzīvi fokusējas uz savu karjeru, uz papildus darbiņiem, uz pelnīšanu, uz ienākumu celšanu. Tas ir pirmais posms “naudas formulā”. Svarīgs, bet tikai 1 no 3.
Latvijā ir ļoti daudz cilvēku, kas pelna vairākus tūkstošus mēnesī, bet tāpat dzīvo no algas līdz algai. Dzeltenajā presē var regulāri lasīt par profesionāliem sportistiem un mūziķiem, kas nopelnījuši miljonus un notrallinājuši visu pa nullēm. Lasot šādas ziņas, liekas – kā pie velna tas ir iespējams, notriekt 500 miljonus un iedzīt sevi bankrotā??
Ļoti daudz cilvēki māk nopelnīt, bet nemāk noturēt un pavairot naudu.
Ja tu visu dzīvi fokusējies uz 1. soli naudas formulā, bet nekad neiemācies 2. un 3. soli, tad tu nevari cerēt, ka nauda no zila gaisa pati pie tevis turēsies un paliks vairāk. Un tu arī nevari cerēt, ka no zila gaisa bez konkrēta plāna kļūsi finansiāli neatkarīgs, spēsi pārstāt aktīvi strādāt ap 40-50 gadu vecumu vai nebūs jāpaļaujas uz bērniem pensijas vecumā.
Es uzskatu, ka visiem ir jāiemācās visi 3 naudas formulas posmi, lai ikviens varētu sasniegt šos mērķus. Par tiem es pastāstīšu vairāk nākošajā bloga rakstā.
Bet tev vajadzētu emocionāli noskaņoties un pieņemt apzinātu lēmumu, ka sāksi izglītoties par naudu, lai ilgtermiņā ievērojami uzlabotu savu dzīvi.
Ja raksts likās interesants un noderīgs, noteikti nekautrējies padalīties ar to sociālajos tīklos. To izdarīt ir ļoti vienkārši, spiežot uz pogas tepat zemāk.
Man liekas, ka mums Latvijā kritiski trūkst jēdzīga finanšu informācija, jo tipiskais latvietis vai nu lamā un turas no ieguldīšanas pa gabalu, vai arī ir otrā grāvī, kas ir izlaist “klasisko” finanšu padomu un lēkt pa taisno vājprātīgi riskantās spekulācijās vai nodarboties ar tehnisko analīzi, kas noteikti nav lieta, ko darīt amatierim. Un apdedzināšanās ar spekulācijām vai tehniskajām analīzēm iesviež atpakaļ pirmajā grāvī – lamāties, ka no ieguldīšanas jāturas pa gabalu.
Bet ir arī zelta vidusceļš. Mana cerība ir to uzzīmēt, un tu, nospiežot Share on Facebook podziņu, ar to vari palīdzēt. Paldies!
